Ilglaicīgi vērojot Latvijas mediju telpu, nepamet sajūta, ka dzīvoju nevis realitātē, bet hibrīdkara propagandas imaginārijā…

Turpinot stāstu par to, kam pieder valsts, nevar nepieminēt sapni, kuram pieder daudzu cilvēku prāti. Ieaudzināts ar propagandu, selekcionēts ar represijām, iesakņojies zemapziņā, šis sapnis dzīvo un tiek nodots nākamajām paaudzēm. Padomju sapnis. Proletariāta sapnis. Nerakstīšu par tā noziedzīgā režīma šausmām un upuriem – rakstīšu par šķietami...

Kam pieder Latvijas valsts? Tik vienkāršs jautājums, vai ne? Latvijas Republikas Satversmes 2. pants nosaka, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Suverēnās varas jēdzien nebūt nav vienkāršs. Vai tautas vara ir absolūta? Vai vairākuma viedoklis var būt radikāls? Vai demokrātijai sevi ir jāsargā? Par šiem jautājumiem lauzts...

Pēdējā laikā mani arvien biežāk pārņem pārdomas par demokrātijas nākotni Latvijā. Un nevis Krievijas, bet mūsu pašu sabiedrības ietekmē. Vēlēšanu priekšvakarā mēģināšu parādīt notiekošo caur citu, varbūt neierastu, prizmu, neaģitējot par kādu konkrētu partiju.