Kam pieder valsts: Padomju sapnis

Turpinot stāstu par to, kam pieder valsts, nevar nepieminēt sapni, kuram pieder daudzu cilvēku prāti. Ieaudzināts ar propagandu, selekcionēts ar represijām, iesakņojies zemapziņā, šis sapnis dzīvo un tiek nodots nākamajām paaudzēm. Padomju sapnis. Proletariāta sapnis. Nerakstīšu par tā noziedzīgā režīma šausmām un upuriem – rakstīšu par šķietami pozitīvo.

Filmā “Sargi” (Watchmen) viena no varonēm teica: “Man ir 67 gadi. Katru dienu nākotne kļūst drusku tumšāka, bet pagātne… pat briesmīgākās tās daļas… klūst aizvien gaišāka.” Nevar cilvēkam pārmest, ka jaunība, skola, pirmā mīlestība, pirmie darbi viņam šķiet gaišāki, taču ir jāsaprot, ka šī labās dzīves ilūzija tika mērķtiecīgi būvēta uz meliem un noklusēšanas. Mūsdienu mediji nesmādē nevienu sliktu ziņu, taču PSRS laikos par slikto centās nerunāt, tāpēc var šķist, ka mēs dzīvojam sliktāk. Tika filmētas pacilājošas, gaišas, patriotiskas filmas, toties pat Černobiļas katastrofa tika noklusēta vairākas dienas. Kad radiācija sasniedza Zviedrijas krastus, par katastrofu uzzināja visa pasaule, izņemot PSRS iedzīvotājus (ja neskaita tos, kuri nelegāli klausījās ārzemju radiostacijas).

Tiesa, visiem bija darbs. Valsts nodrošināja visus ar darbu. Bija pilnīgi normāli aizbraukt strādāt pat citā republikā. Valsts arī varēja norīkot (vai piespiedkārtā izsūtīt) cilvēkus darbam citur. Atrasties bez darba vairāk par 4 mēnešiem bija krimināli sodāms noziegums. Ja mūsdienās pieņemtu šādus likumus, darbu atrastu visi (bet tie, kas neatrastu, ātri vien tiktu norīkoti attālajos novados), bet tagad uzņēmēji brīnās, kā var nespēt atbildēt uz jautājumu “ko tu proti”, un sūdzās, ka ārpus Rīgas nav kam strādāt. Arī valsts nodrošinātajos darbos, tādos kā policija, īsti neviens negrib strādāt.

Tiesa, lauki bija apdzīvotāki. Lauksaimniecība (un tautsaimniecība kopumā) bija ļoti neefektīva. Tāpēc bija daudz nekvalificētu darbavietu, par kurām tagad cilvēki skumst. Modernajā lauksaimniecībā ir iespējams apstrādāt krietni lielākas platības ar mazāku darbinieku skaitu. Lauksaimniecība bija tik neefektīva, ka skolēnus un studentus vajadzēja masveidā un bez atbilstošās samaksas sūtīt palīdzēt vākt kartupeļus un veikt citus lauku darbus. Gribētos dzirdēt, ko teiktu mūsdienu skolēni par šādu iniciatīvu…

Šķiet arī, ka daudzi nespēj pieņemt, ka nevis cilvēks kalpo laukiem, bet gan lauki kalpo cilvēkam. Ar zemnieku mentalitāti tālu netiksim… Tas, ka katrai otrai ģimenei ir sava raža, laupa gan ienākumus Latvijas zemniekiem (un sadārdzina to produkciju), gan mūsu pašu laiku. Nav bezmaksas laika! Jāpadomā, vai ieguldot laiku profesionālajā pilnveidē vai kādā grāmatā, ienākumi nepieaugtu tik daudz, lai atsvērtu neiegūto dārza ražu – turklāt, nevien ar paliekošo, bet ar pieaugošo efektu. Padomju cilvēkam, kas tika savulaik sūtīts “kartupeļos”, reizēm grūti saprast, ka cilvēkam ir jāstrādā specialitātē, bet kartupeļi ir jāpērk veikalā. Ir, protams, cilvēku kategorija, kuriem patīk “rakāties dārzā”, līdzīgi kā ir tādi, kas pašrocīgi kaut ko meistaro, šuj vai kaļ, taču tas ir jāuztver kā hobijs, nevis kā papildu darbs.

Tiesa, bija laiki, kad neviens īpaši nebadojās. Taču bija arī citi laiki: kad pārtikai izsniedza talonus. PSRS allaž bija masveida pārtikas (un citu preču) deficīts. Visur bija rindas. Lielu daļu pārtikas PSRS importēja. Naftas un izrakteņu eksports šo importu nespēja nokompensēt, tāpēc PSRS allaž ir bijusi parādā. Pat ar bērnu darbaspēku, lauksaimniecība bija tik neefektīva, ka nevarēja nodrošināt visu tautu! Tas arī ieaudzināja vēlmi katram laukos audzēt savu ražu. Jā, badā nemira… audzēja mazdārziņos, zaga darbavietās, deva kukuļus pārdevējām veikalos, lai dabūtu zem letes noglabātos ekskluzīvos produktus tukšo plauktu ielenkumā.

Tiesa, Rīga bija rūpnieciska pilsēta. Pat vairāk: viena no galvenajām militārā kompleksa ražotnēm. Pēc PSRS sabrukuma, sabruka arī liela daļa rūpniecības. Iepriekšējo elektronikas milžu “Alfa” un “VEF” vietā, tagad ir lielveikali. “Ampērs”, “Omega” un vairāki citi ir zuduši nebūtībā. Turpretī, “RRR”, “Dzintars”, “Olainfarm”, “Grindeks” un daži citi turpina strādāt, vai pat attīstās.. Kāpēc? Izzaga, prihvatizēja neveiksmīgos, tā? Patiesībā gan, ja paanalizēt, izrādās, ka, ar dažiem izņēmumiem, Krievijai mūsu produkcija īsti vajadzīga nebija, bet ārzemēm tā bija pārāk nekvalitatīva un/vai dārga. Jā, mēs ar saviem sasniegumiem bijām lepni, jo nevarējām salīdzināt. Dzīves reālija bija tāda, ka visas tās slēgtās rūpnīcas neefektīvi ražoja nekvalitatīvas preces (bieži vien, pēc ārzemēs nozagtiem paraugiem)! Tās preces tīri objektīvi nebija nevienam vajadzīgas! Vai to varēja saglabāt un attīstīt līdz pasaules līmenim? Iespējams, ka varēja… taču nevienam priekš tā nebija līdzekļu, kad bija jācīnās ar Savienības sabrukšanas sekām un jāmaksā pensijas (kurām nauda tika iekrāta centrālajā PSRS budžetā, taču, skaidrs, ka mums to atdot “aizmirsa”). Taču neaizmirsīsim arī veiksmīgos piemērus. Nav pie mums viss tik slikti ar ražošanu.

Tiesa, ar algu pietika, lai izdzīvotu. Tas, ka naudu nebija īsti kur notērēt (jo vienkārši nebija produktu), radīja viltus pārticības sajūtu. Speciāli! Apģērbu laboja (parasti, mājās), nevis pirka jaunu. Džinsi maksāja vairāk kā vidējā alga. Tehnika tika iepirkta uz gadu desmitiem: radio, TV, telefons… visam bija jākalpo ilgi. Nebija mūsdienu prasības: mobilie telefoni, LCD televizori, datori, internets utml… Nebija arī tik daudz izklaižu. Protams, jaunieši negrib tagad dzīvot pēc veciem standartiem, taču kā lai viņi nedzīvo pēc tādiem, kad liela daļa cilvēku sapņo par tādiem? Tad nu tai sabiedrībai būtu jāizšķiras: vai skatāmies pagātnē, vai tomēr nākotnē… jo nevar nonākt Vācijas vai Zviedrijas labklājības līmenī ar PSRS domāšanu.

Cilvēkiem, kas vēlas darbu, ir jāsaprot, ka “darbu” skaits tuvākajā desmitgadē turpinās strauji samazināties, tāpēc ir jāvēlās profesija. Mūsdienu prasība ir augsta kvalifikācija un spēja pielāgoties izaicinājumiem. Līdzīgi kā savulaik izzuda amatnieki, bet uzticamais cilvēka draugs – zirgs – ir kļuvis nenodarbināms, izzudīs arī pārdevēji, oficianti, klerki un daudzi citi darbi. Te arī slēpjas atbilde par to, kāpēc viņiem maz maksā: šie darbi objektīvi kļūst aizvien nevajadzīgāki, bet gribētāju kļūst aizvien vairāk. Pēc dažiem gadiem par tiem nebūs rentabli maksāt pat minimālo algu. “Vienkārša darba darīšana” nav tikums! Ja cilvēkam ir divas kājas un divas rokas, kāpēc viņš pelna tikai minimālo algu? Vai sabiedrības dotās (apmaksātās!!!) iespējas nav izniekotas? Vienkāršajiem darbiem pat vispārējā izglītība nemaz nav īsti vajadzīga. Nevis jāvaino kāds pie mazām algām, bet jāapgūst labāk apmaksātās un vairāk pieprasītās profesijas, un jāapgūst tās izcili.

Bieži nākas dzirdēt, ka valstij vajadzēja radīt darbavietas, uzturēt uzņēmumus, bankas utml. Tā ir padomju domāšanas kulminācija un atbilde uz daudzām mūsdienu problēmām. Kad es atbildu “nē, nevajadzēja!”, uz mani skatās kā uz raganu pirms dedzināšanas. Tā ir PSRS ieaudzinātā bezpalīdzība – paļāvība uz valsti, bez kuras pilsonis nav nekas. Pirms tam nevienam šādas domas galvā nevarēja ienākt, ka valstij būtu pienākums radīt darbavietas vai vēl ko… Citās zemēs gan cilvēki nesapņo, ka viņiem valsts dos darbu – viņi paši ņem un strādā. Un ar savu uzņēmīgumu spēj nodrošināt darbiniekus (tai skaitā mūsu tautiešus) ar pienācīgām algām. Tie ir privātie uzņēmumi, kur latvieši brauc strādāt! Ekonomika ir novērojošā zinātne, un mēs varam novērot, kur cilvēki dzīvo labāk, tur kur slimo ar padomju sapni, vai tur, kur neslimo. Lielākajā daļā postpadomju valstu dzīves līmenis nav pat salīdzināms ar Latviju!

Bet mēs turamies… pie tā, ka jāatnāk valstij, labam ķeizaram, un viss jāsaliek pa plauktiņiem, jānodrošina ar darbu utml. Pukstam par to, ka kādreiz ražojām to un to, bet vairāk neražojam. Un aizmirstam Raini, kas teica, ka pastāvēs tas, kas mainīsies. Nav traģēdija mainīties, pat ja sāp ko zaudēt – traģēdija ir nemainīties! Nav pašmērķis kaut ko ražot, pat ja tas ir nerentabli un nekonkurētspējīgi – pašmērķis ir dzīvot labāk! Un tas arī notiek pamazām. Jāpārstāj tikai pukstēt… Kā dziedāja Krokodils Gena, “un, lai gan pagātnes mums drusku žēl, labākais, protams, ir priekšā!”