Visi dzejnieki ir pasaules neatzītie likumdevēji.
(Persijs Bišijs Šellijs, “Dzejas aizstāvībai”)

Agija bija jaunā dzejniece. Viena no labākajām jaunajām dzejniecēm – vismaz tā viņai mēdza teikt cilvēki. Tu paveiksi lielas lietas, un ne tikai dzejā, reiz pat vienā no Agijas dzejas lasījumiem bija sacījusi kāda latviešu valodas un literatūras skolotāja. Agija bija arī diezgan kautrīga un introverta, izņemot pret savu jaunāko brāli Edgaru, kurš vēl mācījās skolā, 10. klasē. Ar Edgaru viņai bija vistuvākās sarunas, kā jau brālim ar māsu. Arī Edgars bija noslēgts, un viņam nebija gandrīz neviena paša drauga – izņemot Džamalu, bēgli no Afganistānas, kas kopā ar vecākiem bija ieradies Latvijā pagājušajā pavasarī. Latviešu valodu viņš bija iemācījies burtiski pāris mēnešu laikā – saprata visu un arī runāja tīri labi. Edgars, kas sākumā Džamalam palīdzēja apgūt valodu, ar Džamalu kļuva par labākajiem draugiem – katru rītu abi kopā brauca uz skolu, un pēc skolas Edgara mājās gandrīz katru pēcpusdienu spēlēja “Call of Duty”, kas parasti ievilkās tik ilgi, ka Džamals reizēm palika pie Edgara līdz pat rītam. Kaut kad ap to laiku notika vēlēšanas, un, lai gan politika Agiju vispār neinteresēja, viņa nobalsoja par Nacionālo apvienību, jo tur taču viens no galvenajiem bija tēta brālis, ar kuru kopā viņi katru gadu 11. novembrī devās nolikt svecītes. Pagāja gads, un viss būtu bijis ļoti labi, ja vien Džamala vecākiem netiktu pēkšņi atņemts bēgļa statuss: izrādījās, neesot bijuši kārtībā visi dokumenti tā sākotnējai piešķiršanai. Turpmākajās dienās Edgars bija ļoti bēdīgs, jo Džamals stāstīja, ka viņam un viņa vecākiem draud sūtīšana atpakaļ uz Afganistānu. Arī Agiju tas neiepriecināja: meitene pazina Džamalu, un viņš likās patiesi foršs jauns puisis – šī sūtīšana atpakaļ šķita pilnīgi nesaprotama. Pēc mēneša Džamals un viņa ģimene kopā ar citiem bēgļiem no Vācijas tika ar lidmašīnu nosūtīti uz Afganistānu. Tā nebija patīkama diena ne Edgaram, ne Agijai, turklāt Edgars pazaudēja savu labāko draugu, un neviena cita drauga skolā viņam tā īsti nebija. Džamals nebija vienīgais no bēgļiem, kam tā pēkšņi radās problēmas ar dokumentiem, – bēgļu nosūtīšana atpakaļ bija viens no Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu solījumiem, un visi zināja, ka tas notiks, ja viņi pēc vēlēšanām nonāks pie varas. Tomēr divus mēnešus vēlāk notika kaut kas vēl šausmīgāks. Kad Edgars pēc pēdējās stundas gāja pa gaiteni, viņu panāca Jānis ar diviem saviem draugiem. “Hei, tu taču ar to stulbo arābu draudzējies, pareizi?” – “Jā,” klusi noteica Edgars, gribot ātrāk tikt no viņiem prom. “Nu tad šis tev par to, ka draudzējies ar islāmistiem!” Jānis iesita Edgaram pa seju tā, ka viņš, būdams smalkas miesasbūves, nokrita. Arī abi pārējie Jāņa draugi pievienojās sišanai un, kad Edgars jau gulēja zemē, sāka viņu spārdīt ar kājām. Viņi neapzinājās, cik stipri to dara: tās pašas dienas vakarā slimnīcā Edgars nomira. Nākamajā dienā Edgara skolas vestibilā visi nolika svecītes. Arī Agija, lai gan meitenei uz brāļa skolu iet negribējās vispār, jo viņa visu laiku raudāja.

Ja cerība ir, tad tā ir proletariātā.
(Džordžs Orvels, “1984”)

Alekss bija vienkāršs noliktavas strādnieks. Darba dienās viņš gāja uz darbu un kārtīgi strādāja, bet brīvdienās reizēm iedzēra un reizēm lasīja grāmatas. Reizēm abus kopā. Jo, par spīti tam, ka Alekss bija tikai strādnieks, viņu interesēja lietas pasaulē. Un viņš daudz par tām domāja un zināja, un diezgan bieži par tām viņam bija arī taisnība. Bet Aleksam bija viena īpatnība – viņam dzīvē patika stabilitāte un paredzamība. Tas izpaudās tā, ka Alekss saprata: parasti ir labi tā, kā ir, tātad to vajag arī turpināt. Tāpēc likumsakarīgi, ka vēlēšanās viņš nobalsoja par Nilu Ušakovu. Nils solīja, ka būs stabilitāte – būs kā līdz šim. Un Aleksam “kā līdz šim” likās tīri OK. Alekss neuztraucās par to, ka frāze “kā līdz šim” nozīmēja arī to, ka daudz ko varēja nopirkt par naudu. Aleksu tas neuztrauca, jo bija taču tās labās lietas – stabilitāte un paredzamība. Alekss balsoja par Ušakovu vēl un vēl, un ar laiku Rīgā attīstījās tāda sistēma, ka par naudu varēja nopirkt visu. Ne tikai amatus pašvaldības iestādēs vai būvatļaujas. Visu. Ekonomika gāja uz augšu, un arī Alekss varēja beidzot atļauties kaut ko vairāk – viņš nopirka auto. Nākamajā dienā Alekss cieta avārijā: viņa mašīnai uztriecās cits auto. Kamēr Alekss bez samaņas atradās slimnīcā, avārijas izraisītājs ar policistiem ātri nokārtoja visas formalitātes – samaksāja, kā jau Rīgā tas pieņemts, un protokolā tika ierakstīts, ka Alekss pats izraisījis avāriju. Pēc divām nedēļām, kad Alekss atgriezās mājās no slimnīcas, viņa dzīvokļa durvis bija vaļā. Ieejot iekšā, Alekss saprata – dzīvoklis ir aplaupīts. Visas viņa lietas – tās, kas vēl bija palikušas, – mētājās uz grīdas, un pa izdauzītajiem logiem pūta auksts vējš. Pirms kādiem četriem gadiem, uzreiz pēc Ušakova kārtējās ievēlēšanas un tieši ap to laiku, kad sākās lielā krīze, daļa Rīgas mikrorajonu tika tipa sadalīti starp dažādiem pa pusei kriminālajiem, pa pusei biznesa grupējumiem, kuru līderi bija ziedojuši naudu Ušakova projektiem. It kā pa īstam sadalīti, it kā pa jokam, neviens patiesību nezināja. Arī Aleksa rajons bija viens no tiem. Tagad, stāvot savā izdemolētajā dzīvoklī, viņš atcerējās, ka tolaik, pirms četriem gadiem, bija cilvēki, kas pret to protestēja. Bet patiesībā bija tā, ka tolaik lielākais vairums klusēja. Un neviens jau nevarēja paredzēt, ka būs tik daudz to laupīšanu. Arī Aleksu toreiz tas, protams, pat mazliet uztrauca, bet viņš nejutās īsti kompetents ar to cīnīties, turklāt viss taču līdz šim bija bijis kārtībā. Tikai tagad – tā pēkšņi – kārtībā vairs nebija nekas.

Zinātnes labākā īpašība ir patiesums –
neatkarīgi no tā, vai tu tai tici vai ne.
(Nils Degrass Taisons)

Zaigai – kā jaunajai zinātniecei – patika dzīvot Latvijā. Karjeras sākumā, kad kāds ziņās runāja par Latvijā reģistrēto zāļu “Rigvir” iespējamo neefektivitāti, viņa to laida gar ausīm – bija taču jāstrādā, jāraksta projekti un jāpelna nauda. Un tas sanāca tīri labi. Kazi – ko tur ies un cīnīsies, lai citi to dara. Un tobrīd cīnītāju pietika. Viņi gan parasti neko nepanāca, jo bija mazākumā. Ik pa laikam notika kaut kas tāds, kas lika Zaigai aizdomāties – varbūt tomēr viņai vajadzēja kaut ko darīt arī ārpus zinātniskā darba. Piemēram, tajā brīdī, kad parādījās ziņa, ka slimības, pret kurām ir izstrādāta vakcīna, atgriežas Latvijā, jo cilvēki ir pārtraukuši vakcinēties, vai tajā brīdī, kad pati Latvijas Veselības ministre publiski pateica, ka nevakcinē savus bērnus, vai tajā brīdī, kad atklājās, ka ne tikai “Rigvir”, bet arī desmitajai daļai Latvijā reģistrēto zāļu nav nekādu efektivitātes pētījumu un ka to reģistrācijas tiesības ir nopirktas. Bet tas bija tikai uz brīdi. Viss ļoti ātri aizmirsās, un dzīve turpināja ritēt mierīgi. Pēc neilga laika Zaigai pieteicās meitiņa, kas sāka aizņemt gandrīz visu viņas ārpusdarba dzīvi. Kad Zaigas meita gāja jau otrajā klasē, mazā saslima ar difteriju. Zaiga visu laiku bija domājusi, ka meita ir vakcinēta, bet izrādījās, ka viņas bērnudārzā neviens bērns netika vakcinēts jau sen – bērnudārza vadītāja (un visas viņas draudzenes) domāja, ka vakcīnas izraisa autismu. Nekas, noteica Zaiga, ir taču zāles. Likteņa ironija bija tāda, ka konkrētās zāles nedarbojās, jo arī tām bija par naudu nopirkta reģistrācijas tiesības. Zaigas meitai kļuva arvien sliktāk. Par laimi, pavisam netālu atradās cita valsts, kurā bija slimnīcas ar efektīvām zālēm, valsts, kurā joprojām visi bērni tika vakcinēti. Zaigas meitiņu pārveda uz Igauniju. Viņa atveseļojās. Zaiga jutās ļoti priecīga, tomēr, pie sevis par to domājot, saprata – patiesībā viņai tikko ļoti, ļoti paveicās.

Kas saista visus šos piemērus? Tā ir cilvēku atklāta nevēlēšanās iesaistīties politiskajos procesos savā valstī – Latvijā. Tā ir cilvēku naivā apziņa, ka viņi paši var neko nedarīt un viss tāpat būs labi. Tā ir cilvēku apzinātā, neslēptā politikas procesu un lietu izstumšana no savas dzīves un apziņas un politikas iestumšana tālākajos savas apziņas nostūros – tādos, kuros jau ir iestumti citi vārdi, ko negribas bieži cilāt. Un visskumjākais ir tas, ka šādi nekā nedarīšanas uzskati dominē tieši tajā sabiedrības daļā, kurai būtu iespējas kaut ko mainīt.

Pirms neilga laika zināma Latvijas kultūras darbiniece savā sociālā tīkla profilā ierakstīja: “Pār Eiropu klīst dažādi fundamentālisma, populisma un vienkārši savtīga mantrausīguma rēgi, es neesmu ne gana spēcīga, ne kompetenta ar tiem cīnīties. Tas, ko es varu darīt, ir nolikt svecītes un stiprināt kopības.” Šis teikums tik ļoti diemžēl ir simptomātisks Latvijas kultūras, zinātnes un citu intelektuālo profesiju cilvēku attieksmei pret Latviju. Un tas ir skumji. Ja pat šos cilvēkus ir pārņēmis šāds stāvoklis, kuri cilvēki tad būs tie, kam būs šis spēks un kompetence izmainīt lietas? Mana laba draudzene Kristīne, kura šobrīd studē politikas zinātni Vācijā, nesen privātā sarunā man rakstīja: “Manuprāt, viena no visskumjākajām lietām – kad esmu Latvijā, man apkārt ir tik daudz par inteliģentiem saucamu gados jaunu un vidēji jaunu cilvēku, kas ir īpaši iesaistīti dažādos mākslas vai zinātņu novirzienos un kas sevi pozicionē kā apolitiskus, ar to lepojas un nevēlas/nespēj saskatīt to, kā elementāras lietas ietekmē viņu (un citu) dzīvi ik uz soļa. Šķiet, viņu izvēlētais rīcības modelis ir iztēloties, ka politiskās institūcijas un to darbības vienkārši neeksistē, tā teikt, ja par to nerunās, ja aizliks roku priekšā acīm, mani neviens neredzēs. Bet tieši šai grupai būtu tie resursi, kuru tik daudziem nav.” Un tas man lika aizdomāties, ka šī patiesi ir būtiska problēma, par kuru Latvijā gandrīz neviens nerunā. Un arī negrib runāt. Jo, ja tu esi mākslinieks Latvijā, tev nav jārunā par politiku, ja tu taisi darbus, labāk tos ar politiku nesaistīt. Padomājiet paši par pēdējiem gadiem Latvijā: cik daudzas mākslas izstādes ir bijušas ar atklātu politisku mērķi izmainīt kādu konkrētu lietu vai panākt risinājumu konkrētā jautājumā? Neviena? Ir bijušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas atklāti politiskas teātra izrādes, daļa no tām – ne gluži par aktuālajiem notikumiem valstī, neviena no tām – ar mērķi izmainīt kādu konkrētu, aktuālu jautājumu mūsdienu Latvijā. Rodas iespaids, ka jebkuram ar mākslu, kultūru saistītam cilvēkam Latvijā šķiet būtiski, lai tikai viņa darbs nebūtu politisks, jo tā tad nebūs īsta māksla. Kristas Burānes nesenajā runā un rakstā minētie trīs piemēri – “Pērnavas ielas koku aizstāvība”, “Lielo kapu draugi” un “Pilsēta cilvēkiem” – ir brīnišķīgas un veicināmas darbības, bet arī tās cīnās ar problēmas simptomiem, nevis cēloni. Un cēlonis ir sabiedrības aktīvās un izglītotās daļas apzināta nevēlēšanās atklāti būt politiskiem un atzīt pašiem sev un citiem – jā, dzīve ir politiska, jā, politika ietekmē manu dzīvi, un, jā, droši vien būtu labāk, ja es daļu sava darba veltītu kāda politiska jautājuma risināšanai. Un šeit es nerunāju tikai par aktīvu cilvēku līdzdalību partijās, kas Latvijā, starp citu, ir 1,3% no vēlētājiem. Tai pašā Igaunijā partijās ir piecreiz vairāk cilvēku – 6,4%. Nē, es runāju arī par aktīvu atzīšanu sev un citiem, ka, jā, kultūra ir politiska, zinātne ir politiska un jebkura cita dzīves joma tāda ir. Saprašanu, ka mēs katrs esam tieši atbildīgi par vismaz savas konkrētās jomas sakārtošanu politiskā līmenī, citādi mums nekas cits neatliks kā visu laiku dzēst ugunsgrēkus, kā to dara cilvēki Kristas Burānes trijos iepriekš uzskaitītajos piemēros. Un visupirms es biju domājis tieši mūsu atbildību par to, lai valsts un pašvaldību iestādēs – ministrijas un citās institūcijas – kvalitatīvi veiktu savu darbu un to vadībā būtu kompetenti cilvēki. Ja šie cilvēki ir nekompetenti, mēs esam atbildīgi par viņu nomaiņu. Mums jāapzinās: ja to nedarīsim, cietīsim tikai mēs paši. Pēc SKDS datiem, 2017. gadā, tāpat kā 2005. gadā, 33% Latvijas iedzīvotāju dotos dzīvot uz citu valsti, ja būtu tāda iespēja. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka šie cilvēki nevēlas ciest – šie cilvēki nevēlas dzīvot valstī, kurā jau tāpat apdrošinātiem zemniekiem valsts samaksā pa virsu desmitus miljonu kompensācijās par plūdiem, kamēr dziedātājam Valteram un citiem slimiem cilvēkiem jācīnās par savu dzīvību ar ziedojumiem; valstī, kurā valsts iestādēs neslēpjoties tiek izsaimniekoti miljoni un neviens neko nedara, lai tas mainītos; un valstī, kurā izglītotiem kultūras, zinātnes un citu jomu cilvēkiem labais tonis ir būt neaktīviem un vienaldzīgiem politikas jautājumos, dzīvot katram savā pasaulītē, izliekoties, ka politika tos vispār neietekmē.

Kurš cīnīsies pret populismu, fundamentālismu un sabiedrības interešu piesmiešanu? Tie būsim mēs. Mēs būsim spēcīgi, pat ja tas prasīs laiku. Mēs iemācīsimies, pat ja tas būs sarežģīti. Kāpēc mēs? Jo tieši mums ir tie resursi, kuru citām sabiedrības grupām nav: gan laiks, gan enerģija, gan informācija un spēja ar savu darbību ietekmēt lietas. Un, visbeidzot, pats svarīgākais iemesls, kāpēc tiem ir jābūt mums. Jo – gluži vienkārši – neviena cita, kas to darītu mūsu vietā, nav.