3 aspekti vērtību diskusijā

Vērtības, vērtību sistēmas ir noteikumi, kā katrs no mums nosaka labo un ļauno, ko var darīt un nevar darīt. Šī sistēma parasti ir hierarhiska: kādas vērtības mēs vērtējam augstāk par citām. Piemēram, dzīvību mēs vērtējam augstāk par mantu. Tā ir bāze likumiem un tikumiem. Ļoti vienkāršojot, taču arī abrahāmiskajā un kristīgajā tradīcijā mēs redzam vērtības kā sākumu cilvēku civilizācijai, varētu pat teikt, vēstures sākumu, jo aizliegtais auglis atklāja labā un ļaunā kategorijas jeb pirmās vērtības.

Vērtības parāda, kādai pasaulei būtu jābūt, nevis kāda tā ir. Bez kopējām vērtībām sabiedrība nevarētu pastāvēt, jo ja, piemēram, vienam zagšana šķiet slikta, bet citam nešķiet, veidojas dziļš, eksistenciāls konflikts. Šajā kontekstā bieži tiek pieminēti 10 baušļi kā pamats tā saucamajām kristīgām vērtībām. No otras puses, vai ir kaut viena sabiedrība, kur zagšana nav slikta? Novērojumi liecina, ka nav. Hamurapi likumi vēl pirms Mozus nosoda tās pašas lietas: viltus liecības, zagšanu, nogalināšanu, laulības pārkāpšanu. Var te, protams, pārmest kaut kādas kopējās saiknes, taču arī tālajos kontinentos atrodamo iezemiešu vidū šīs vērtības ir identiskas un reducējas uz “zelta likumu”: nedari citam to, ko negribi lai dara tev.

Pretēji šai vērtību sistēmai allaž piemin “džungļu likumus”: stiprākais pakļauj vai apēd vājo utml., taču ja mēs tiešām paskatāmies uz zīdītāju, īpaši primātu, sabiedrībām, tās īstenībā ir diez gan organizētas un seko drīzāk kādai “zelta likuma” versijai. Džungļu likumi patiesībā tiek attiecināti tikai pret būtnēm, kuras mēs neuztveram kā tādas, kas var ciest. Proti, pārsvarā pret citām sugām vai nedzīviem priekšmetiem. Brokoļus mēs varam “nogalināt” un “mocīt” jebkā, bet govis mēs nogalinām ātri, “ētiski”; taču tāpat nogalinām ēšanai – tie ir džungļu likumi, te nedarbojas 10 baušļi.

Tātad, pirmais diskusijas aspekts ir, ka līdzcietība otra ciešanām ir objektīvs pamats bāzes vērtībām, un tieši tas ir kopīgs visām sabiedrībām. Pie tam, ne tikai cilvēku sabiedrībām.

Otrais aspekts, runājot par to pašu vērtību avotu, ir noliegt tikko iezīmēto, pamatojoties uz soda prezumpciju. Piemēram Egils Levitu apšauba objektīvo vērtību iespējamību, un tā vietā norāda, ka vērtībām būtu jārodas no augstākās varas, jo citādi vērtībām nevar būt kopējās bāzes, jeb, viņa vārdiem, Arhimeda punkta.

Viņš nav viens: šis uzskats ir kopīgs lielai daļai cilvēku, ka bez ārējās varas, kas varētu sodīt pat ja noziegumu noslēpj no līdzcilvēkiem, cilvēks neizbēgami būs amorāls, grēcīgs. To reizēm saista ar konservatīvo domāšanas paraugiem. Te gan var iebilst, ka ja bailes no soda ir motivācija nedarīt ļaunu, tad cilvēks nav patiesi labs – viņš vien baidas no soda; viņam ir patiesi vienalga, kas ar citiem notiek.

Šis princips par neizbēgamo grēcīgumu pārākā pakāpē ir viens no luteriskās teoloģijas pamatprincipiem: glābšana notiek tikai caur ticību, pretstatā katoļu tradīcijai, ka caur ticību un darbiem. Kalvins gāja vēl tālāk, mācīdams, ka Dievs jau ir nozīmējis glābtos, un viņi tiks glābti neatkarīgi ne no kā. Tā teikt, par spīti darbiem.

Sabiedrībai kļūstot sarežģītākai, sadarbība un citu labsajūta pat tīri egoistiski kļūst aizvien svarīgāka, jo mūsdienu cilvēks viens, pliks mežā neizdzīvotu ne dienu. Mēs esam atkarīgi no citu labestības, un mums ir izdevīgi, ka pret mums izturas labi, un tā ir objektīva motivācija pašam būt labam. Šāda uzvedība arī novērota dzīvnieku pasaulē.

Konspektējot, te var redzēt fundamentālo domāšanas atšķirību vienas sabiedrības cilvēku vidū: dažiem morāle bez ārējā soģa šķiet iespējama, dažiem nešķiet.

Trešais aspekts ir vērtību klāsts. Kamēr visi saprotam, ka nogalināt ir slikti, vai tradicionālā ģimene ir vērtība? Nacionālā valsts ir super jauna parādība, bet arī tā jau daudziem ir vērtība, utt. Šajā aspektā interesanti, ka sabiedrībai nav viena viedokļa. Ja būtu, mums nebūtu tik raiba Saeima ar spēcīgiem un labi pārstāvētiem diametrāli pretējiem viedokļiem arī vērtību kontekstā.

Tad vai mēs varam runāt par sabiedrības vērtībām, kad realitātē pastāv tik dažādas vērtības vienas sabiedrības ietvaros? Šī, pie tam, nav jauna parādība. Piemēram, 19. gadsimtā urbanizētajā industriālajā pasaulē, pilsētnieki mēdza saukt nomalē un laukos dzīvojošos par citām kastām vai pat rasēm, ar ko viņiem nav nekā kopīgā, nekāda saskarsmes punkta vai sarunas temata. Drusku jaunāka parādība gan ir tas, ka reizēm vienas vērtību sistēmas piekritēji citus sauc par nevien stulbiem, bet pat ļauniem un nopirktiem.

No otras puses, tad, kad mēs salīdzinām dažādas valstis vai sabiedrības, mēs mēdzam runāt par dažādām interesēm un dažādām vērtībām. Patiesībā gan, iekšsabiedriskas viedokļu atšķirības mēdz būt lielākas, nekā starp sabiedrībām. Piemēram, feministei un geju tiesību aizstāvei no Sīrijas ir vairāk kopīgā ar tādu pašu aktīvisti no Indonēzijas, Francijas un Nigērijas, nekā ar kādu Sīrijas Islāma valsts kaujinieku. Savukārt, nosaukt latviešu un lietuviešu (vai Latvijas un Lietuvas) vērtību vai interešu atšķirību būtu, visticamāk, neiespējami.

Tad, laikam, sanāk, ka vispārcilvēciskās vērtības pastāv, tikai cilvēces (civilizācijas?) ir dažādas. Vienīgi, ne Hantingtona izpratnē teritoriāli nospraustas, bet gan savā domāšanā/vērtībās katrā valstī līdzpastāv pārstāvji no katras no šīm cilvēcēm dažādā skaitā. Cilvēces, savukārt, ir globālas. Varbūt apziņa, ka, līdzīgi kā mūsu pašu sabiedrībā nav vienādas vērtības, arī citās sabiedrībā nav, ir ceļš, kā mazināt konfliktus.

Raksta melnraksts kalpoja par ievadu Domnīcas Profectus 2019. gada 6. marta diskusijā “Kur rodas vērtības? Cik tās var būt vispārcilvēciskas?